2012.gada 16.maijā
Līdzšinējā diskusijā par datu nesēju (DN) atlīdzību iesaistīti divi Latvijas tautsaimniecībai būtiski spēlētāji – autortiesību un blakustiesību īpašnieki, no vienas puses, un Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozares pārstāvji, no otras puses. IKT nozare atbalsta autoru tiesības saņemt kompensāciju gadījumā, ja tiek veikta aizsargāta darba kopēšana. Latvijas autori pat var būt lepni, ka, salīdzinot ar Igauniju vai Lietuvu, Latvijā no IKT nozares tikušas iekasētas vislielākās summas par DN. Tomēr jautājumu risināšanā, kas skar IKT nozares attīstību un konkurētspēju, profesionālās asociācijas piedalīsies. Vienlaikus IKT nozares pārstāvji šajā diskusijā runā ne tikai par savām interesēm – DN atlīdzības ietekmi uz cenu un melno tirgu, bet arī par sabiedrības interesēm nemaksāt, ja kopēšana netiek veikta. Savukārt autoru argumenti grozās tikai ap iekasētās atlīdzības kritumu pēdējos gados, nepieciešamību iekasēt vairāk naudas, piemēram, ierakstu kompāniju vajadzībām, un nepieciešamību aplikt ar DN atlīdzību jebkādas iedomājamās iekārtas, ar kurām kāds kaut ko varētu kopēt.
Kā zināms, 2. maijā Satversmes tiesa paziņoja spriedumu lietā par Ministru kabineta noteikumiem nr. 321 , to 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam. Atbilstoši autortiesību organizāciju PR aktivitātēm daži mediji steidza sensacionāli ziņot par uzvaru pār valdību, kas it kā nepietiekami aizstāv autortiesību īpašnieku tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par darba rezultātā radīto produktu. Šajā gadījumā atlīdzību par to, ka iedzīvotājiem ir tiesības kopēt vienā eksemplārā no legāli iegūta ieraksta oriģināla darbu, lai klausītos vai skatītos to vienatnē vai savas ģimenes lokā. Bet vai tā bija uzvara? Autoru galvenā prasība Satversmes tiesai šajā lietā bija atzīt, ka par VISIEM DN, ar ko iespējama kopēšana, ir jāmaksā nesēju atlīdzība. Taču šo prasību Satversmes tiesa noraidīja.
Satversmes tiesa uzdeva valdībai noteiktā termiņā esošo datu nesēju sarakstu pārskatīt, jo datu nesēju saimē parādījušies jauni nesēji, piemēram, zibatmiņas, BLU-Ray diski un citas iekārtas. Tāpat Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ka iespējami apsvērumi, kādēļ konkrēti nesēji nav iekļaujami šajā sarakstā. Piemēram, tas varētu būt gadījums, kad nesēji pamatā izmantoti personīgā satura glabāšanai. Tas, kādus nesējus iekļaut sarakstā un kādu atlīdzību noteikt, būs Ministru kabineta tiesībpolitikas izšķiršanās jautājums, kas nebūt nav vienkāršs, jo nozīmē arī lēmumu par to, kādus nesējus cilvēki izmanto autoru darbu kopēšanai un kādus ne, par kuriem nesējiem jāmaksā vairāk, kāds nākotnē būs datu nesēju tirgus Latvijā un tā attīstība.
Pašlaik daudziem, bet ne visiem sadzīvē, ražošanā vai citā uzņēmējdarbībā lietotajiem datu nesējiem, piemēram, CD un DVD tukšajām matricām, iekārtām, ar iespēju saglabāt informāciju, un citiem, ir noteikta zināma samaksa, kurai papildus tā mazumtirdzniecības cenai būtu jānonāk autortiesību organizāciju kasē. Šo naudu autortiesību organizācijas izmaksā savējiem, paturot sev pieklājīgu komisiju. Vai valdība iepriekšējos gadus nav likusies ne zinis par nesēju sarakstu? Nē, jo pie noteikumiem tiek strādāts jau kopš 2004. gada, kad, iestājoties ES, izzuda muitas robeža. Tad kāpēc tas nav pārskatīts? Atbilde ir vienkārša. Autori un IKT nozare asociāciju personā nespēja vienoties par datu nesēju sarakstu un atlīdzības lielumu. Kultūras ministrijai atbilstoši likumam nebija iespējams iesniegt valdībai saskaņotu un papildinātu sarakstu, tas arī viss šajā jautājumā. Kāpēc nevarēja vienoties? Tāpēc, ka IKT nozares pārstāvji nepieļāva, ka Latvijā tiek sagrauts datu nesēju tirgus voluntāri noteiktu maksājumu dēļ, ka iedzīvotājiem tiek uzlikti nepamatoti maksājumi paša radīta satura glabāšanai, ka atlīdzība jāmaksā dubultā – gan par iekārtu, gan par tajā ievietotu atmiņas karti, ka atlīdzību vēl joprojām maksā juridiskas personas, arī valsts. IKT piedāvāja dažādus kompromisa variantus papildināt sarakstu, tajā pašā laikā arī prasot samazināt atlīdzības lielum, kas nebūtu lielāks kā kaimiņvalstīs. Piemēram, minēšu cenas, kādas bija 2012. gada 13. martā firmas ACME DVD-R pakām, kas satur 10 matricas mazumtirdzniecībā; Latvijā – Ls 5,47, Lietuvā Ls – 2,43, bet, pērkot «no rokas», – Ls 2,00. Tas nozīmē, ka nepamatoti noteikta DN atlīdzība grauj t. s. balto tirgu, izveido melno tirgu. Tas arī nozīmē, ka Latvijā šim produktu segmentam krītas apgrozījums, kā rezultātā valsts neiekasē arī iespaidīgas PVN summas. Tā ir nejēdzība, taču zināmu laiku autortiesību organizācijām CD un DVD segmentā bija iespēja iekasēt lielas summas. Šodien daudzi lietotāji CD vietā lieto «mākoņus», datu straumēšanas iespējas, vai citus rīkus, kas dod iespēju piekļūt saturam, nesaglabājot to datu nesējā, tādējādi samazinot datu nesēju atlīdzības ieņēmumus. Tā vietā, lai turpinātu sarunas, meklējot kompromisu, autortiesību organizācijas, noalgojot varenus juristus, vērsās Satversmes tiesā. Bet Satversmes tiesa savā spriedumā to pašu vien noteica: vai nu vienojieties, vai arī valdībai būs jānosaka jauns saraksts un atlīdzību lielums. Ministru kabinetā šis jautājums būs jārisina atbilstoši mūsu valsts un tās iedzīvotāju interesēm un maksātspējai, tātad atkal būs jāturpina meklēt kompromisu, kas, negraujot IKT nozari, vienlaikus respektētu gan autoru tiesības, gan arī iedzīvotāju intereses atlīdzību maksāt par tiem nesējiem, kas tiek izmantoti autoru darbu kopēšanai.
Nākotnē pieejamie tehniskie risinājumi ar autortiesībām aizsargāto darbu izplatīšanai, izmantošanai un reproducēšanai prasīs jaunus likumus un to skaidrojumus, kas, kā es ceru, būs saprātīgi kompromisi un strādās visas sabiedrības labā.
